Nesen pāris latviešu skeitborda balēliņi no Rajoona bija aizdevušies apciemot mūsu netālos Ziemeļu kaimiņus igauņus. Skeitojot tur un baudot palēlināto dzīves ritmu, viņiem izdevās arī uzfilmēt šādu tādu video materiālu, ko paši arī nodēvēja par “Estonian Voyage”. Par to, cik jestri viņiem gāja, tuvāk pastāsīs viens no grupējuma biedriem un Rajoona galvenais kameras vīrs Eds Gaba.
skeitbords ir labākā atpūta, kādu pieaudzis vīrietis var vēlēties
Ideja apciemot Igauniju sākotnēji radās manam draugam Dāvim Šenbergam (kā mēs viņu saucam Šengai), jo viņam bija jāsaplāno atvaļinājums, lai izrautos no sava 9-5 ofisa darba internacionālā degvielas kompānijā. Būdams nopietns cilvēks, Dāvim bija jāizvēlas, vai nu braukt luksus kruīza braucienā, vai doties skeitot. Veiksmīgi, pēc garas diskusijas, cik nu parasti garš ir telefona zvans, es pārliecināju viņu, ka skeitbords ir labākā atpūta, kādu pieaudzis vīrietis var vēlēties. Sākumā, ceļā mēs domājām doties tikai divi. Bijām domājuši, ka kādu vajag ņemt līdz, bet nevarējām izdomāt kuru. Vēlāk, nedēļu pirms brauciena, mēs randomā uzaicinājām tehnisko triku burvi Krišjāni Kalvānu un jauno filozofu Andreju Poikānu. Un viņi abi piekrita!
Mēs plānojām sešu dienu garu braucienu cauri Igaunijai, un pirmā pieturvieta mums bija Tartu. Jau ceļā mūsu šoferis (Dāvis) pamanīja, cik igauņu braucēji ir mierīgi uz ceļa un ievēro ātrumu, salīdzinot ar latviešiem, kas vienmēr kaut kur steidzās. Šis fakts padarīja arī mūsu braucienu mierīgu un stabilu.
Ārzemju pilsētāvienmēr forši satikt kādu vietējo, kurš var parādīt apkārtni un ieteikt, kur doties. Labā lieta ir, ka viegli ir iegūt draugus, it sevišķi, ja esi skeitbordists. Es pielietoju šādu taktiku- ja redzi kādu ar skeitu, vienkārši nokliedzies “Wassup!” un māj ar rokām. Tad gaidi reakciju. Ja viņi atbild ar “Wassup”, vai kaut ko līdzīgu, viss ir kārtībā, un tu tikko esi ieguvis jaunus draugus. Ar šo tehniku dienas beigās mēs bijām satikuši dažus vietējos- Hans, Emil, Magnus, Aleksandr un Herman. Aleksandrs teica, lai netaisam nepatikšanas. Un tā mēs arī darījām. Par pārsteigumu, īpašuma demolēšana ar skeitbordu pilsētas vecpilsētā neklasificējas kā nepatikšanas Tartu. Vēl viena lieta, ar ko Tartu mūs pārsteidza, bija ēdiens. Par piemēru jāmin burgeri pusdienās ar dīvaināko cenas pret izmēru attiecību. Apmēram 15cm diametrā par 2.50EUR. Knapi apēdām, Krišjānim pat palika puse, ko viņš vēlāk apēda hostelī. Starpcitu, hosteļa ēdiens arī bija nereāli labs. Bija pieejam viss-ko-vari-apēst bufete no 7 līdz 10am. Mēs apēdām tik daudz, ka nevarējām paskeitot pus dienu. Vietējie čaļi bija super izpalīdzīgi un viesmīlīgi. Paldies jums! Tartu atstājām ar pozitīvu iespaidu, brauksim šeit vēl noteikti.
Laba lieta saistībā ar Igauniju, it sevišķi spotu izslāpušajiem latviešiem, fakts, ka spoti neslēpjās no tevis. Mēs randomā apstājāmies pie diviem lielveikaliem un abas vietas nodrošināja mūs ar interesantiem spotiem. Cilvēku skaits un dzīvība arī liekas pieminēšanas vērta. Mēs braucām cauri dažām mazākām pilsētām un tur vari just, ka šajās pilsētiņās viss notiek, ir cilvēki ielās, mašīnas uz ceļiem, bērni spēlējas. Salīdzinot ar latviešu mazajām pilsētiņām, atšķirība ir jūtama. Vēl viena lieta, ko gribētos pieminēt ir cilvēku attieksme, visi likās pozitīvi noskaņoti, kā jau teicu, ielas bija pilnas, bet mēs ne reizi netikām izsviesti no spota, kā arī nedzirdējām sūdzības, kas manā skatījumā šo braucienu padarīja vēl foršāku.
Pēdējā pilsēta, ko apciemojām, bija Tallina. Tiklīdz iebraucām Igaunijas galvaspilsētā, viss kļuva drudžains. Cilvēku un mašīnu jūras. Dāvis stresā, jo nezin, kur braukt, kur parkoties. Visi sāk kliegt un ieteikt, kur braukt, tā it kā pārzinātu pilsētu. Beidzot atradām parkingu un varējām doties skeitot. Mēs skeitojām spotu zem Brīvības skvēra, tas bija pirmais un pēdējais tās dienas spots. Skeitsesija ilga kādas 4h iekļaujot sevī kritienus, dusmas, prieku, skrējienus pēc dzērieniem utt. Kaut gan uzfilmējām dažus lainus, šis spots izsūca mūsu enerģiju un kad devamies un nākamo spotu, neviens vairs nebija spējīgs skeitot. Tomēr mēs devāmies satikt vietējos, ieskaitot Art un viņa biedrus. Tonakt satikām Art un devāmies filmēt naktī. Mums priekšā bija arī downhills, kur es izpildīju garāko ceļu slaidu Baltijas skeitborda vēsturē ar kameru mugursomā. Ok, tas nebija tik garš. Kopumā nakts izvērtās episka. Vietējais čalītis novilka kreklu un sāka skeitot ar manu dēli, vēlāk ar visu dēli aizgāja uz bāru un, kad ieraudzīja, ka es viņam sekoju, vienīgais, ko viņš pateica: ”vecīt, es nezinu kā dēlis tas ir”. Šis fakts man lika noprast, cik igauņi ir apbrīnojami cilvēki.
Izbaudiet video:
Kopējais iespaids par Igauniju: Tā tiešām ir ļoti forša, noteikti brauksim vēl. Mums visiem sešas dienas noteikti bija par maz. Liels paldies vietējiem, it sevišķi Tartu čaļiem, Anti un Art, ka palīdzēja ar vietējo mūziku priekš video.
